13.08.2026
“Ir grūti. Īpaši sāpīgi, ka izšķirošajās spēlēs zaudēts minimāli, uz mazām lietiņām. Pirmajās dienas negribējās runāt. Pamazām emocijas mainās: ja uzticētu, gribētos nākamgad pierādīt, ka tas bija tikai negadījums. Reiz taču jau palīdzēju U20 izlasei no B divīzijas atgriezties A grupā,” saka Sandis Buškevics, kura vadītā Latvijas U18 izlase Eiropas čempionātā ierindojās 14. vietā, zaudējot vietu labākajā sabiedrībā.
Septiņās spēlēs izcīnītas tikai divas uzvaras, bet, no otras puses, trīs no pieciem zaudējumiem piedzīvoti galotnēs ar 2, 3 un 5 punktu starpību, vēl viens bija astotdaļfinālā pret nākamo čempionvienību Slovēniju, kad 75 sekundes pirms spēles beigām vēl bija tikai mīnus 3. Pirms turnīra teici, ka komanda ir konkurētspējīga. Bijāt?
Uz Itāliju braucām ar domu cīnīties par ceļazīmi uz U19 Pasaules kausa izcīņu – tātad pirmo piecnieku. Spēļu gaita parādīja, ka tas nebija nereāli. Trīs zaudējumi tika piedzīvoti pret komandām, kuras čempionātā ierindojās 1., 2. un 4. vietā.
Daudz pieredzējušais Armands Krauliņš, kura vadībā arī pats esi spēlējis, savulaik teica, ka zaudējums galotnē ir trenera zaudējums…
Jā, ir tāds teiciens… Protams, mēs, treneri analizējām un domājām, kā būtu, ja pieņemtu citādu lēmumu un plānu izšķirošajām minūtēm.
Bet sarunāt var daudz ko, laukumā visu izšķir izpildījums. Laikus uzsists sods, kad situācija prasa bremzēt pretinieku uzbrukumu. Ar paceltu roku pieiets tuvāk spēlētājam, kurš jau sajutis metienu. Sīkas detaļas, kas basketbolā nošķir uzvarētāju no zaudētāja. Arī veiksme. Var teikt, ka pretiniekiem tās bija vairāk. Dāņi (Gustavs Drejers) trāpīja ļoti sarežģītu tālmetienu pēdējā minūtē, kad mums bija plus 2. Austrijas 4. numurs (Lenijs Benczaks) sešās spēlēs no distances bija metis 1/17, bet pret mums trāpīja 4/4. Arī priekšpēdējā minūtē, izlīdzinot rezultātu (69:69).
Veicas stiprākajiem?
Galotnēs milzīga nozīme ir jaudīgiem līderiem, kuri var ar spēku iziet cauri pretinieku aizsardzībai, izprovocēt pārkāpumus, iemest izšķirošos grozus. Šajā komandā tāds būtu bijis Ričards Aizpurs.
Tas, ka Eiropas čempionātā nespēlēs ne viņš, ne arī Gunārs Grīnvalds, kļuva skaidrs jau pašā sagatavošanās procesa sākumā. Līdera vieta kļuva vakanta. Kā tika sadalītas lomas starp ierindā esošajiem?
Pārbaudes spēļu gaitā. Mums jau bija Baltijas jūras kausa un Vācijas turnīra pieredze, vasarā bija labs turnīrs Spānijā un Baltijas kausa izcīņa. Akcentējām aizsardzības nozīmi un daudz strādājām pie tās. Aprīlī Vācijā pretinieki viens pret viens regulāri mūs apspēlēja, bieži atkāpāmies līdz groza apakšai. Čempionātā puiši jau stājās pretiniekiem ceļā, retāk izvairījās no fiziska kontakta soda laukumā, nežēloja ķermeņus. Uzbrukumā bija spēlētāji, kuri guva vairāk punktu nekā citi, tomēr daudz runājām par to, ka ego jānoliek malā, jāspēlē komandas basketbols. Tikko sākās aizraušanās ar individuālām darbībām, radās daudz kļūdu.
Kāpēc?
Nav viena iemesla, ir komponentu kopums. Individuālā meistarība, fiziskā jauda, prasme pieņemt lēmumus stresa apstākļos, arī pieredzes trūkums. Sešiem spēlētājiem šis bija pirmais Eiropas čempionāts. Bet negribu neko pārmest spēlētājiem, par rezultātu atbild treneris.
Mums bija ļoti svarīgi, kā pretinieki spēlē aizsardzībā. Problēmas radās, kad pretinieks sāka mainīties ar sedzamiem. Piemēram, pret spāņiem Ralfs Aleksandrovs labi trāpīja pret viņu garo spēlētāju viens pret viens spēlē, kas citos mačos viņam tik labi neizdevās.
Treniņos bija iestrādes tādām situācijām, tomēr īsti nevarējām iespēlēt bumbu zem groza un, kad tas izdevās, bija grūti viens pret vienu apspēlēt pretinieku, kas fiziski bija spēcīgāks, vai izspēlēt bumbu atpakaļ uz perimetru brīvajam spēlētājam. Spēlē ar Slovēniju ļoti maz kļūdījāmies – tikai 11 reizes, bet no tām četras kļūdas bija pēdējās minūtēs, kad viņi sāka mainīties. Tās maksāja dārgi.
Neiekļūšana labāko astoņniekā bija sāpīga, bet turpinājumā pretī nāca Dānija, Bulgārija, Austrija – no malas skatoties, nebija pat mazāko šaubu, ka vieta A divīzijā tiks nosargāta. Vai pirms pēdējām spēlēm bija signāli, ka kaut kas nav kārtībā – spēlētāji nav pietiekami noskaņojušies vai varbūt tieši pretēji – iedzinuši sevi pārliekā stresā?
Neizskatījās. Četras spēles – šīs trīs un arī maču ar Igauniju – es lieku vienā kategorijā. Divās uzvarējām, divās zaudējām. Izšķiroša nozīme bija kļūdām. Pret Dāniju un Austriju to bija vairāk nekā pretiniekiem, kuri, tās izmantojot, guva attiecīgi 25 un 28 punktu.
Izslēgšanas spēlēs iznākumu bieži izšķir nevis meistarība, bet raksturs, komandas gars. Par ko liecina šie zaudējumi?
Negribas vispārināt. Bet skaidrs, ka epizodēs pietrūka azarta, sportiskā niknuma, tās vienotības, atbildības sajūtas brīžos, kad komandai to visvairāk vajag.
Kā vienmēr, pēc neveiksmes komentāros bija daudz jautājumu par spēlētāju rotāciju.
Kas saprata komandas koncepciju un centās izpildīt norunāto, tie spēlēja vairāk. Vērotāji bieži redz tikai to konkrēto spēlētāju, kas viņus interesē, bet neskata kopējo ainu – kāpēc konkrētajā brīdī laukumā jābūt tieši tādam piecniekam, vai kādam nav veselības problēmas, ko dara pretinieki utt.
Kāda bija spēlētāju reakcija uz zaudējumu pēdējā spēlē?
Ģērbtuvē bija klusums. Arī asaras, bet katrs pārdzīvo citādi. Mums visiem bija liela vilšanās.
Vēl skats no malas. Ko liec pretī tēzei, ka Latvijā ikdienā nestrādājoša pieaugušo komandas trenera iecelšana U18 izlases galvenā trenera amatā bijusi kļūda?
Man nav problēmu pieņemt kritiku un uzklausīt dažādus viedokļus, bet nedomāju, ka mana darba vieta bija faktors, kas ietekmēja rezultātu. Kā treneris strādāju 14 gadus. Pirms dažiem gadiem Lietuvā “Rytas” sistēmā strādāju tieši ar U18 vecuma komandu. Ar šo gadagājumu jau biju strādājis Latvijas U16 izlasē kā asistents. Mums bija divi pārbaudes turnīri ziemā un pavasarī, kā arī garš sagatavošanās posms. Turklāt – cik tad spēlētāju sezonā spēlēja Latvijā strādājošo treneru acu priekšā?
U18 izlases darba procesā kopš ziemas bija iesaistīti daudzi spēlētāji. Kādi kritēriji bija izšķiroši, izvēloties sastāvu čempionātam?
Katram trenerim ir savs redzējums, ko spēlētājam konkrētajā pozīcijā vajadzētu mācēt, kā veidot komandas spēli. Visi man interesējušie spēlētāji tika pārbaudīti, izvēle bija manā ziņā.
Patiesībā mani nepatīkami pārsteidza tas, kas sākās tūlīt pēc apstiprināšanas amatā – zvani un ziņas no aģentiem, vecākiem. Ne tikai redzot un aktīvi iesakot savējos, bet arī noniecinot citus. Dažkārt pilnīgi ignorējot realitāti – līmeni, kādā puisis spēlē un cik viņš ir konkurētspējīgs. Nevienam neļāvu ietekmēt manus lēmumus un pie tā turējos.
Ietekmēja veselības stāvoklis. Markuss Ķesteris uz treniņnometni atbrauca ar savainojumu, cerēja, ka netraucēs, tomēr drīz noskaidrojās, ka tomēr nevarēs palīdzēt. Ronijam Jeromanovam bija ceļgala iekaisums, kas, izrādās, jau sezonas laikā bija sagādājis problēmas. Niklāvam Veselovam bija savainojums.
Komandā vajadzīgi ne tikai līderi, bet arī lomas spēlētāji. Kā, piemēram, Roberts Bērziņš un Jēkabs Graudiņš, kuri spēlēja epizodiski, ar saviem uzdevumiem tika galā lieliski, un zinājām, ka viņi uz soliņa turpinās atbalstīt komandu nevis pārdzīvos, ka nespēlē. Ja par 2 minūtēm spēlē viens basketbolists ir laimīgs, bet cits nelaimīgs, tad komandā jāņem laimīgais.
Baltijas jūras kausa izcīņā un aprīļa turnīrā komandu vadījāt divatā ar Normundu Lišiku, vasarā talkā nāca Gints Fogels ar lielu pieredzi pieaugušo basketbolā. Kā sadalījāt lomas?
Labi. Bija daudz viedokļu, kopā spriedām, domājām. Pēc pēdējās spēles kolēģiem teicu: ja pēdējā sekundē mums ar spēku iemet, vai tāpēc mūsu darbs bijis tik slikts? Labprāt ar šādiem palīgiem brauktu uz B divīzijas turnīru un parādītu, ka šogad vienkārši mazliet nepaveicās.
Vai kāds U18 izlases spēlētājiem izaugs līdz valstsvienībai?
Atkarīgs no viņiem pašiem – kā noticēs sev, cik darbu ieliks, cik ieklausīsies treneros un apkārt būs pareizu cilvēku, kuri varēts ieteikt labākos ceļus. Ticu, ka kāds to varēs. Jo īpaši laikā, kad FIBA logu dēļ valstsvienībai vajadzīgas plašas rezerves.
Ko darītu citādi, zinot, kā beidzās šis čempionāts?
Pats sev esmu lielākais kritiķis, analizēju katru spēli un epizodi. Vienmēr var izdomāt pareizāku lēmumu, bet spēle jau neapstājas, iet uz priekšu un treneris nevar izpildīt rīkojumu spēlētāja vietā. Katrā spēlē ir situācijas, kad bumba neiekrīt no drošas pozīcijas, bet iekrīt netīšām Basketbols ir foršs, bet var būt nežēlīgs.
Guntis Keisels, basket.lv
